Avomāte un mācītējs: evolūcijas misija un psiholoģiskais resurs

Uzskaitījums: paaudzes alianss

Attiecības starp avomāti un mācītēju veido unikālu fenomēnu ģimenes struktūrā, kas ir dziļi evolūcijas pamatā un satur svarīgas psiholoģiskās sekas. Atšķirībā no vecāku un bērnu attiecībām, kas ir sagremdītas audzināšanas un disciplīnas atbildībām, avomāte-mācītējs dažreiz veidojas kā vairāk brīvi no spiediena savienība, pamatoties neconditionālajā pieņemšanā, pieredzes pārdošanā un emociālajā atbalstā. Šīs savienības analīze veikta evolūcijas psiholoģijas, ģimenes socioloģijas, gerontoloģijas un attīstības psiholoģijas rādījumos, atklājot to kā svarīgu adaptatīvu mehānismu un atbalstu abām puses.

Evolūcijas hipotēze "avomāte"

Evolūcijas bioloģijas skatījumā, ilgais post-reproduktīvais periods dzīves sievietēm (menopauza) ir unikāla cilvēces īpašība, kuras nepieciešams izklāstīt. Antropologe Kristen Hoks pieņemta hipotēze — "avomātes hipotēze" — pieķeras, ka sievietes dzīvo ilgāk pēc fertiltātes pieejamības, lai palīdzētu audzināt bērnu savām bērniem, pieaugot šādā veidā savu ģenētiskās kodones izklāstīšanas iespējām. Avomātes nodrošina kritisku atbalstu: rada barību, pārvalda mācītējus, pārdoš pēc zīmēm, kas pieaug bērnu izklāstīšanas iespējas un ļauj bērniem būt veiksmīgāk. Šī hipotēze ir atrasta atbalstīta vēsturiskā demografijas pētījumos un uzskatījumos par tradicionāliem sabiedrībām (piemēram, hādzu tautā Tanzānijā).

Psiholoģiskās funkcijas un veidošanās ietekme

Avomāte mācītējam veido specifiskas lomas, kas papildina vecāku lomas:

Semju vēstures un identitātes pasaulēm: Tā ir ciltības "dzīvojotāja", pārdošanās mācītējam naratīvus par viņa izcelsmi, tradīcijām, priekšniekiem. Tas veido bērnam vēsturiskās perspektīvas pieķeršanas sentiments, stiprina pašvērtēšanu un mazinā rēķinu pastāvības traucējumus.

Neconditionālā pieņemšanas un emociālā drošības avots: Atšķirībā no vecākiem, kuriem ir jāsakļaujas ar mīlu un mācīšanām, avomāte dažreiz veidojas kā "mirtnes upe", kur mācītējs ir mīlēts tikai par to, ka tas ir. Tas veido mācītējam papildus psiholoģiskās traķesības resursu, īpaši konfliktu ar vecākiem vai stresu periodos (pārcelšanās, šķirties, skolas problēmas).

Sociālās integrācijas agenta un "mīkstās" iezīmju pārnesēja: Ceļā ar kopīgajiem aktivitātesm (rūpniecība, kulinārija, zvejniecība, uzturs), avomāte pārdoš pārējās zīmēs, pacietību, uzrunes uz procesu, nevienmēr uz rezultātu. Tā dažreiz kļūst par ceļnieku uz dabras pasauli, vēstures vietu, tautas mākslas.

Pēdējo vecuma modelis un attiecība uz dzīves ciklu: Mācītējam avomāte ir pirmais tuvs kontakts ar vecu cilvēku. Pozitīvi, uzrunēti un sirdsveidīgi attiecības ar to veido veselu, nes stigmaizēto vecuma uztveri un attiecību uz vecākiem paaudzēm kopumā.

Ietekme uz veco sievieti: nozīme un vesums

Avomātes attiecības ar mācītējiem ir ne mazāk svarīgas:

Gerontoloģijā "avomātes efekts": Aktyvā iekļaušanās mācītēju dzīvē (svarīgās robežās, bez pārākās uztveres) ir saistīta ar augstāku fiziskā un kognitīvā vesumu līmeni, mazākām depresijas un Alzhejera slimības rīķiem. Tas ir saistīts ar sociālo aktivitātes uzturēšanu, kognitīvās uztveres (spēles, mācība) un sentiments nepieciešamības uztverēm.

Ego integrācija pret atvainojumu (pēc Erika Eriksona): Pēdējās psihosozialās attīstības stadijas, pēc Erika Eriksona, cilvēks izvēlas dilemas starp vispārīgu (sūtīšanas no dzīves) un atvainojumu. Veiksmīga avomātes loma, iespēja pārdoš pēc pieredzes un redzēt savas ciltīšu turpināšanos, ir stipra faktors sasniegt vispārīgu.

Jauna mīļuma sentiments: Pēc pensijas iegūšanas un savu bērnu veidošanas avomāte var saglabāt jaunu, emociāli bagāto mīļuma mērķi dzīvē.

Sociokultūras variācijas un modernie tendences

Avomātes loma vēsturiski ir mainījusi:

Tradicionālas sabiedrības: Avomāte ir klājēja figūra plašajā ģimenes sistēmā, ar autoritāti, zīmēm un dažreiz ar nolemdrošo vokālu audzināšanas jautājumos.

Industriālais sabiedrība: Ar nukleārās ģimenes veidošanos avomātes loma kļuva perifērēja, palīdzējuma. Sākās "avomātes mātes" fenomēns, īpaši aktuāls apstākļos, kad abi vecāki darbojas.

Postmodernisma sabiedrība: Redzējas lielāka variācija: no aktīvas "jaunes avomātes", kas vada savu uzņēmējdarbību un pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj pieļauj
© elibrary.org.uk

Permanent link to this publication: